Aleksandrs Tarasovs

FAŠISMU IR DAUDZ

Un jo tālāk, jo mazāk tie atšķiras no „parastā kapitālisma”

Neskatoties uz to, ko mums nemitīgi mēģina iestāstīt, kaut kāda vispārīgā fašisma, „vienkārši fašisma” nav, kā arī nepastāv kaut kāda „vispārīgā totalitārisma” (vēl 60. gados rietumu pētnieki pierādīja, ka Hannas Arendtas, Kārļa Frīdriha un Zbigneva Bžezinska „totalitārisma koncepcijai” ir nevis zinātnisks, bet gan propagandas raksturs un ar faktiem šī koncepcija netiek pamatota). Vienmēr pastāvēja (un šodien pastāv) daudzas dažādu fašismu variācijas, kuri, nereti, konkurē savā starpā un pat ir naidīgi viens otram, turklāt, tik naidīgi, ka viena fašisma piekritēji cenšas fiziski iznīcināt cita fašisma piekritējus.

Tā ir pieņemts kopš XX. gadsimta 30. gadiem, kad tika uzskatīts, ka ir tikai 3 fašisma paveidi: nacisms, itāļu fašisms un frankisms Spānijā. Šos trīs fašisma paveidus bieži dēvē par „klasiskiem”, bet visi pārējie tiek uzskatīti par „neklasiskiem”. „Klasiskiem” fašisma paveidiem ir dažas kopīgas iezīmes: „vidusšķiras” pārstāvētās kustības, kuras izsaka pretenzijas uz politisko varu – cenšoties „atbīdīt malā” tradicionālās varas elites un vēršoties pret “sociāli atstumtiem sabiedrības slāņiem” (strādniekiem, zemniekiem) – turklāt, šis kustības ir masu kustības, kuras rādīja patstāvīgu ideoloģiju, kura atšķiras no tradicionāla konservatīvisma un kura izmanto revolucionārās metodes kreisās politiskās nometnes apkarošanai. Bet tālāk jau sākas krietnas atšķirības starp „klasiskā” fašisma paveidiem. Nacisms balstījās uz pilsētnieku vidusšķiru, būvēja hierarhisku tehnokrātisku militarizētu industriālu valsti (nacistu valsts ideāls – valsts, kura atgādina milzīgu militāru rūpnīcu), nacismu atbalstīja un tam palīdzēja tikt pie varas rūpnieciskais kapitāls, nacisms bija orientēts uz pagānisko misticismu un eigēniku („rasu higiēnu”), nacisti uzskatīja savu „revolūciju” kā paātrinātās modernizācijas eksperimentu, valsts tika pakļauta nacistu partijai (partija tiek stādīta augstāk par valsti). Itāļu fašisms guva atbalstu lauku vidusšķirā, būvēja paternālistisku „valsti-korporāciju”, itāļu fašismu atbalstīja un tam palīdzēja tikt pie varas agrārais kapitāls (lieli lauksaimnieki), itāļu fašisms bija orientēts uz katolicismu un ārējo nacionālismu (imperiālisms Vidusjūras mērogā), itāļu fašisti savu „revolūciju” uzskatīja par nacionāli-preventīvo – kura notika ar mērķi nepieļaut Itālijas boļševizāciju, fašistu partija tika pakļauta valstij. Frankisms vēl atklātāk, nekā itāļu fašisti, balstījās uz lauku vidusšķiru, bet tā balsti bija arī militāristi un tās aprindas, kuras bija ieinteresētas Spānijas koloniālās impērijas restaurācijā un Āfrikas koloniālo valdījumu paplašināšanā, Franko režīmu atbalstīja (un palīdzēja tam tik pie varas) feodālā elite, frankisti būvēja patriarhāli-monarhisku valsti, bija orientēti uz agresīvu katolicismu (uz īstu vai izdomāti „masonu” atmaskošanu vērsts katolicisms), savu „nacionālo revolūciju” uzskatīja par radikālu veidu, kā atgriezt Spānijai tās viduslaiku impērijas varenību.

Dažādu fašisma paveidu piekritēji iznīcināja viens otru. Austrijā 1934. gada februārī pie varas vispirms nāca itāļu parauga fašisma piekritēji – austrofašisti (heimvērieši), bet jau 1934. gada jūlijā Austrijas nacisti sarīkoja puču un nogalināja federālo kancleru E. Dolfusu, bet šī cīņa galu galā beidzās ar austrofašisma sagrāvi un Austrijas anšlusu. Ungārijā itāļu fašisma piekritējus – hungāristus, kurus vadīja admirālis Horti, 1944. gadā no varas gāza ungāru nacisti – nīlašisti, kurus vadīja Ferencs Salaši. Rumānijā cīņa starp fašisma itāļu versijas un vietējiem nacistiem – „zaļajiem krekliem”, „dzelzs gvardi”, Ionu Antonesku un Horiju Sīmu – beidzās ar teroru un īstu pilsoņu karu.

Pēc Otrā Pasaules kara valdošās elites jau neatļāvās atkārtot pirmskara kļūdu – sociālās revolūcijas apkarošanai kā pretsparu kreisajiem atbalstīt „klasiskā” fašisma tipa kustības: izrādījās, ka šīs „vidusšķiras” ekstrēmistu kustības ātri iziet zem kontroles. Tāpēc visi pēckara fašistu režīmi bijuši „neklasiski” (izņemot Franko režīmu, kurš ātri birokratizējās un ātri zaudēja saikni ar jebkurām labējām masu kustībām).

Neklasiski fašistu režīmi pastāvēja vēl pirms Otra Pasaules kara. Piemēram, Salazāra režīms Portugālē bijis ļoti raksturīgs militāra fašisma piemērs, kurš ar laiku kļuvis ārkārtīgi izplatīts, kad tradicionālās konservatīvās elites ar bruņoto spēku palīdzību vispirms organizēja fašistu diktatūru, bet jau pēc tam pats režīms veica sabiedrības „fašizāciju” un smadzeņu skalošanu, veidojot fašistu partijas vai kustības „no augšas”. Šāda veida fašisma mākslīgā izcelsme nosaka tā klerekalo, patriarhālo, tradicionālo (nevis revolucionāro kā nacistiem) raksturu. XX. gadsimta otrajā pusē šādi režīmi desmitiem radās „trešās pasaules” valstīs.

Citi vēl pirmskara „neklasiskā” fašisma paveidi bijuši monarho-fašisms un bauer-fašisms (jeb zemnieku fašisms), kuri izplatījās Austrumeiropas valstīs. Tās arī ir bijušas fašistu kustības (bet ar laiku arī režīmi) ar ļoti ierobežotu sociālo bāzi, kuri nespēja mobilizēt lielas laužu masas, bet pie varas nāca ar tradicionālās elites atbalstu (kaut arī dažreiz – valsts apvērsumu rezultātā) – lai apkarotu „sarkanās briesmas”. Šādu režīmu un partiju iekļaušana itāļu vai vācu fašisma ietekmes orbītā, no vienas puses nomaskēja to specifiskās īpašības, bet, no otras puses, tas neļāva šādiem režīmiem attīstīties kā atsevišķai pilnvērtīgai parādībai.

Pirmskara Francijā savā starpā konkurēja dažāda veida fašisti: itāļu fašisma franču paveids („fransisms”), franču nacisma variants (Franču Tautas Partija), franču frankisma variants („kagulāri -  cagoulards”) un, beidzot, oriģinālais aristokrātiskais un elitārais monarho-fašisms, kuru pārstāvēja „Action Francaise”.

Pēc Otrā Pasaules kara „neklasisks” fašisms parasti pastāvēja atkarīgā vai, lietojot citu terminoloģiju, inspirētā fašisma veidā (ir domāts, ka fašistu režīmus inspirē no ārzemēm). Parasti, tie ir bijuši galēji labējie režīmi „trešās pasaules valstīs”, kuri tika pie varas caur militāriem apvērsumiem (militārais fašisms), kurus ar naudu atbalstīja „pirmās pasaules” valstis (parasti ASV). Šādu režīmu radīšanas galvenais iemesls bija pie varas jau esošā kreisā (vai arī vienkārši pārāk „neatkarīga”) valdība (Brazīlijā, Gvatemalā, Čīlē u.c.) vai arī nepieļaut kreiso nākšanu pie varas.

Tā kā „atkarīgais” fašisms bija atkarīgs no „demokrātiskās metropoles”, tad bieži tika ievērots zināmais „demokrātiskais dekors”, pastāvēja parlaments, daudzpartiju sistēma, notika vēlēšanas. Protams, tas viss bija lielākā vai mazākā mērā butaforija (Paragvajā Alfredo Stessnera diktatūras laikā fašisma un demokrātijas „sadzīvošanas” problēma bija atrisināta vienkārši un eleganti – valstī vienmēr darbojās ārkārtas režīms, izņemto vienu vienīgo dienu – vēlēšanu dienu).

Speciāli, lai atvieglotu „atkarīgā” fašisma režīmu radīšanu, „trešās pasaules” valstu spēku struktūru darbinieku vidū aktīvi izplatīja fašisma ideoloģiju. Bruņotie spēki, policija un drošības dienesti pārvērtās par veidojumiem, kuri līdzinājās fašistu partijām, bet bez tradicionālās partijas struktūras. Jau pēc militāra apvērsuma izrādījās, ka pārliecinātu fašistu Čīles armijas rindās bija vairāk, nekā biedru visās Čīles fašistu civilajās organizācijās un partijās. To pašu savulaik varēja teikt arī par Brazīlijas policiju un militāru pretizlūkošanas dienestu.

„Atkarīgais” fašisms uzbūvēja tiltiņu pie labēji-liberāliem režīmiem, partijām un doktrīnām, „izpludinot” pašu jēdzienu „fašisms” un padarot to par pieņemamāku labējiem liberāļiem. Tā, piemēram, Somosas režīms Nikaragvā, kuru rādīja amerikāņi, ideoloģiski orientējas uz Eiropas fašistiem un pat palīdzēja Urugvajas fašistiem gatavot valsts apvērsumu, bet tajā pat laikā – bijis ASV stratēģiskais sabiedrotais un pat pieteica karu nacistiskajai Vācijai.

Eiropā pirmais „atkarīgā” fašisma režīms bijis pēckara režīms Grieķijā, kurš orientējās uz Lielbritāniju. Pēc Grieķijas atbrīvošanas no vācu karaspēka daļām tur sākās pilsoņu karš. Britu leiboristi pārmeta Čērčilam „monarho-fašistu” atbalstu Grieķijā, bet, 1945. gadā pašiem nākot pie varas, tie turpināja atbalstīt tos pašus „monarho-fašistus” Grieķijas pilsoņu karā.

Vēl viens „neklasiskā” fašisma paveids ir jaunie labējie, kuri radās 60. gadu beigās (tas notika Francijā – t.s. „GRECE” grupa). Jaunie labējie izmantoja tā saucamā divu bortu fašisma pieredzi – eiropiska un respektabla parlamentārā fašisma pieredzi, kurš apvienoja sevī fašisma ideoloģiju ar labēji-konservatīvo politisko praksi parlamentārās demokrātijas apstākļos.

Jaunie labējie nolēma atjaunināt fašisma teoriju izdarot to caur atteikšanos no primitīvā rasisma, primitīvā universālisma un sociālās demagoģijas. Viņi aizvietoja priekšstatus par rasu pārākumu ar priekšstatiem par dažādu rasu nesavienojamību, atzina minoritāšu tiesības (seksuālās un nacionālās minoritātes) un ekoloģiskus jautājumus, pēc būtības, formulējot postmodernisku skata punktu uz vēsturi un civilizāciju, padarot fašisma doktrīnu par neatšķiramu no neoliberālisma doktrīnas fon Haijeka un Mizesa garā. Jauno labējo politiskie uzskati sakrita ar sava laika neoliberālisma praktiķu uzskatiem (Tečeri un Reiganu). Nav nejaušība, ka Pinočeta režīms (kurš bija “atkarīgā fašisma” režīms) tiek raksturots kā “militarizētā tečērisma” tipa režīms. Pat Pinočeta un Tečeras publiski paustie pamatuzskati bieži vien izrādījās identiski (piemēram, gan viens gan otra atteicās atzīt sabiedrības pastāvēšanu – kas, pēc būtības, tikai atkārto itāļu fašistu doktrīnu). Tieši partijas un kustības, kuras savienoja savā ideoloģijā un praksē “Jauno labējo” idejas ar neoliberālismu, pēdējā laikā panāca lielus velēšanu panākumus Rietumeiropā: Nacionālā fronte Francijā, Brīvības partija Nīderlandē, Progresa partiju Norvēģijā u.c.

Fašisms kā radniecīgu sabiedrisku fenomenu kopums lieliski sadzīvo ar jebkuru ādas krāsu un jebkuru reliģiju. NSDAP līderi bijuši “pagāni”, bet oficiālā partijas programmā (“25 punktos”) bija pieminēta “pozitīvā kristietība” (tāda kristietība, kura neskaldītu nāciju pa dažādām baznīcām, luterāņu un katoļu), bet lielākā daļa NSDAP ierindas biedru ir bijuši vai nu katoļi vai luterāņi, itāļu, spāņu, latīņamerikāņu fašisti bijuši izteikti katoliski, grieķu un rumāņu fašisti bijuši agresīvi pareizticīgi, Duvaljē režīmā Haitī lielu lomu spēlēja tik eksotiska parādība kā vudu kults¹, japāņu fašisti bijuši un ir sintoisti, pastāv musulmaņu fašistu organizācijas, fašistu organizācijas darbojas hinduistu vidū (višnuītu vidū), ir jūdaistu un budistu vidū (fašisti-budisti Šri-Lankā). Tomēr nekur vēl nebija tādas fašistu kustības, kura būtu ateistiska.

Fašisms nav identisks baltajam rasismam, kā tas ir redzams no Haiti pieredzes vai Mombutu režīma Zairā vai absolūti fašistiskas pēc savas ideoloģijas FNLA Angolā, kuru vadīja Holdens Roberto. Vēl jo vairāk antisemītisms nav obligāts (fašistu režīmi Centrālā Amerikā bija visai labi noskaņoti pret Izraēlas valsti un pat iepirka bruņojumu no Izraēlas, ar kuru veica vietējo indiāņu genocīdu, nerunājot vispār par ebreju fašistu organizācijām, tādām kā “Kah” kustība vai “Kahane hai”). Bet jebkuram fašismam obligāti piemīt nostādnes uz kareivīgu antikomunismu, militārismu (šaurajā nozīmē – armijas un armijas kārtības slavināšana un centieniem tos pielietot civilajā dzīvē), agresīvu ksenofobiju, rasismu, nacionālismu (tāda nacionālisma paveidu, kurš ir agresīvi mērķēts uz kādu “svešo” grupu: imigrantiem mūsdienu Rietumeiropā, melnādainiem ASV vai Dienvidāfrikas republikā, indiāņiem Gvatemalā, Čīlē, tamiliem Šri-Lankā u.c.), teorētiskais elitārisms (vispārīgās vienlīdzības principa neakceptēšana), vientieša kultūras primitīvisms (nespēja saprast kultūru tās sarežģītās formās, it īpaši tajās formās, kura ir intelektuāli sarežģītas).

Tulkoja: Timofejs Nastins

1^ Pats Duvaljē nodēvēja sevi par Baronu Samedi - http://en.wikipedia.org/wiki/Baron_Samedi – piezīme T. N.